Swedbank Finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons: Ceļojumi un izklaides vecumdienās?
Uzkrājumi

Swedbank Finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons: Ceļojumi un izklaides vecumdienās?

Daudziem no mums vecumdienās gribētos gan ceļot, gan īstenot ieceres, kurām, aktīvi strādājot, nav pieticis laika. Tomēr, vērtējot Latvijas vidējās pensijas, aina, kas paveras, nemaz nav tik spoža…

Latvijas pensiju sistēma ir samērā moderna un pasaulē atzīta par vienu no ilgtspējīgākajām, ieņemot 7. vietu starp tādām valstīm kā Jaunzēlande, Zviedrija, Austrālija, Norvēģija, Dānija un Nīderlande. Tiesa gan, ilgtspēja liecina par sistēmas stabilitāti, taču tiešā veidā neietekmē pensijas lielumu. Statistika rāda, ka pašreizējās vidējās pensijas lielums sasniedz vien trešo daļu no vidējās algas valstī.

500 eiro alga garantē 230 eiro pensiju

Latvijā ir triju līmeņu pensiju sistēma, kurā apvienoti gan solidārie, gan individuālie risinājumi. Katram iedzīvotājam no katras darba algas tiek atskaitīta noteikta summa pensijas kapitālam, un, jo ilgāks būs darba mūžs un lielāki ienākumi, jo lielāks uzkrājums būs izveidojies.

Tā kā pensijas kapitāls tiek veidots no valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI) jeb 20% no darba samaksas uz papīra (bruto summas), tad, veicot ļoti vienkāršotu aprēķinu, sanāk – ja darba alga vidēji 40 darba mūža gados ir bijusi 500 eiro, tad uzkrātais kapitāls varētu būt ap 50 tūkstošiem, un ikmēneša pensijas lielums, pieņemot, ka sagaidāmais pensijas mūža ilgums būs ap 18 gadiem, būs aptuveni 230 eiro. Tātad mazāk nekā puse no pirmspensijas ienākumiem. Šāds aprēķins ir ļoti aptuvens un varētu šķist nepareizs vai pat nekorekts, tomēr tas ilustrē to, kā veidojas katra personīgais pensijas uzkrājums.

Algas aug, pensijas krīt

Situāciju vēl sarežģītāku padara inflācija un algas kāpums. Proti, esošā pensiju sistēma Latvijā tika ieviesta 2001. gadā, kad vidējā bruto alga bija 226 lati. Savukārt 2016. gadā tā bija jau 856 eiro. Ienākumu vidējais līmenis Latvijā turpina augt, taču pensiju iemaksas par iepriekšējiem gadiem ir veiktas tā laika algu apmērā, kas ir zemākas. Tas izskaidro, kādēļ aktuālās vidējās pensijas ir vien trešā daļa no vidējās algas valstī. Un zīmīgi, ka arī Zviedrijā vidējā valsts pensija ir trīs reizes mazāka par vidējo algu.

Jāteic, ka liels izaicināms saglabāt pat esošo pensijas proporciju no vidējās algas ir vidējā vecuma pieaugums pasaulē, tostarp arī Latvijā. Tehnoloģiskais progress un medicīnas attīstība veicina iedzīvotāju dzīves ilguma pieaugumu, kas kopumā ir ļoti laba ziņa, tomēr atstāj ietekmi uz potenciālo pensijas lielumu. Piemēram, ja pensijas sagaidāmais mūža ilgums pieaug no 18 līdz 22, tad, izmantojot iepriekšminētā piemēra loģiku, pensijas apmērs sarūk no 230 uz 190 eiro mēnesī. Vidējais dzīves ilgums turpinās pieaugt, turklāt tehnoloģijas un zinātnes atklājumi ļauj domāt par iespējami būtisku cilvēku bioloģiskā vecuma korekciju. Mazāk iespējams, ka šo vecuma kāpumu kompensēs ievērojami lielāka dzimstība un strādājošie solidārā kārtībā varēs maksāt pensijas arvien pieaugošajam pensiju saņēmēju skaitam.

Jāstrādā būs ilgāk

Pensionēšanās vecuma celšana ir pietiekami jutīga tēma iedzīvotājiem, kuri gaida pelnītās vecumdienas, jo tās tiek attālinātas. Aptaujās jautājot, kāds būtu vēlamais pensionēšanās vecums, vairums norāda  50–61 gada vecumu, kas ir vēl agrāk nekā patlaban oficiālais pensionēšanās vecums. Jautājot par vēlamo pensijas apmēru, lielākā aptaujāto daļa norāda, ka vēlētos saņemt 75% un vairāk no ienākumiem pirms pensijas. Bet šīs vēlmes ir atrautas no realitātes!

Interesanti, ka iedzīvotāji apzinās, ka pensijas valstī ir zemas, un uzskata, ka krāt vecumdienām ir svarīgi, tomēr, jautājot, kas tiek darīts, lai finansiāli sagatavotos vecumdienām, lielākā daļa (71%) aptaujāto norāda, ka paši nekādus uzkrājumus pensiju 3. līmenī neveic.

Pēc dažādām aplēsēm vērtējams, ka aptuveni tikai katrs ceturtais no ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem veic papildu uzkrājumus vecumdienām, kas ir daudz par maz. Ja iedzīvotāji apzinās drūmo realitāti, kādēļ nesteidz rīkoties, veidojot sev papildu pensiju kapitālu?

Politiskās spēlītes un nezināšana veicina neuzticību

Lai veidotu uzkrājumus, ir būtiska ticība un pārliecība, naudas pieejamība un motivācija. Lai arī Latvijas pensijas sistēma starptautiski tiek vērtēta ļoti labi, iedzīvotāju ticība tai ir ārkārtīgi zema. Lielākā daļa sistēmas stabilitātei netic, pensiju 2. līmeni neuzskata par savu naudu un neseko līdzi pensijas kapitāla pieaugumam. Ja, piemēram, pacients netic medicīnai un tās sistēmai, viņš mēģina pašārstēties, talkā ņemot citu pieredzi un ieteikumus internetā. Šāda ārstēšanās metode var būtiski pasliktināt veselības stāvokli.

Diemžēl viens no iemesliem iedzīvotāju zemajai ticībai ir tāds, ka pensiju sistēma nereti tiek izmantota kā politisko cīņu instruments, apšaubot tās pareizību un jēgu, apelējot pie zemajām pensijām. Pensiju sistēma ir ļoti svarīgs lojalitātes aspekts, tāpēc politiski pret to būtu jāizturas īpaši atbildīgi.  Iedzīvotājiem pietrūkst arī zināšanu par vērtspapīru tirgu. Aptaujas rāda, ka par labākajiem ieguldījumu veidiem tiek atzīti nekustamais īpašums un zelts, jo tie ir vairāk vai mazāk taustāmi un fiziski lietojami. Nekustamā īpašuma augstais novērtējums ir saprotams, jo tā šķiet fundamentāla un nezūdoša vērtība. Zelta šķietamā pievilcība saglabājusies no kara laikiem, kad tā bija faktiski vienīgā savas bagātības konvertējamā valūta. Miera laikos zelts var būt pat ārkārtīgi neveiksmīgs ieguldījums, zaudējot cerēto vērtību vairāku gadu desmitu laikā. Līdz ar to ir jāveicina iedzīvotāju izpratne un zināšanas par vērstpapīru tirgu un to, kā tas darbojas. Tāpat jārosina uzņēmumos vēlme emitēt vērtspapīrus, padarot vidi caurspīdīgāku un investoriem saprotamāku.

Krāt nav prātīgi?

Vērtējot oficiālos statistikas datus, Latvijas iedzīvotāju ienākumi aug katru gadu ar vērā ņemamu ātrumu. Šis kāpums daļēji gan ir saistīts ar minimālās algas celšanu, kas daļai iedzīvotāju maina oficiālo ienākumu proporciju, nemainot reālos ienākumus. Tomēr kopumā ienākumi aug nedaudz ātrāk par izdevumiem, kas dod pozitīvu efektu uz spēju veidot uzkrājumus. Tomēr vēl aizvien par galveno nekrāšanas iemeslu tiek minēts naudas trūkums. Aptuveni 80% nekrājēju apgalvo, ka viņiem nav līdzekļu uzkrājumu veidošanai. Iedzīvotāji, kuri veido uzkrājumus, vēlētos krāt vairāk, tomēr arī viņi norāda, ka šobrīd nevar to atļauties. Zīmīgi, ka tanī pašā laikā vairāk nekā puse aptaujāto apstiprina, ka varētu prātīgāk iztērēt 10% no ikmēneša izdevumiem. Tas nozīmē, ka uzkrājumi lielai daļai iedzīvotāju nesaistās ar kaut ko prātīgu, kas varētu būt tieši saistīts ar motivāciju.

Ir praktiski neiespējami izveidot uzkrājumus vecumdienām, ja trūkst attiecīgas motivācijas. Un ir grūti sevi motivēt kaut kam tālam un abstraktam. Turklāt vecumdienas lielai daļai cilvēku neasociējas ar ko pozitīvu un laimīgu. Dažādi testi parāda, ka zemapziņa vecumdienas iegrupē “nepatīk” sadaļā. Iemesli noteikti ir dažādi – gribu būt mūžam jauns un aktīvs, negribu mazu pensiju un citi iemesli.  Tas ir līdzīgi, kā atliekot lēmumu doties pie ārsta vai studentam uzrakstīt diplomdarbu. Lēmumi tiek atlikti dienu no dienas, līdz iestājas klasiska situācija, ko amerikāņu rakstnieks Stīvens Presfīlds (Steven Pressfield) aprakstījis kā motivāciju: “Kādā brīdī nerīkoties kļūst sāpīgāk nekā rīkoties.”

Latvijā vidējais vecums, kurā iedzīvotāji sāk apzināties pensijas ienākumu trūkumu, ir ap 45 gadiem, kad jau reālu atbalstu uzkrāt ir ļoti grūti.

Iztēlojies sevi vecumdienās

Krāšanas lēmuma atlikšana lielā mērā ir saistīta arī ar nespēju sevi iztēloties pensijas vecumā. Daudzi cilvēki jūtas atrauti no personām, kuri viņi būs pensijas vecumā. Līdz ar to liela daļa daudz vieglprātīgāk izturas pret sagaidāmajiem labumiem vecumdienās, pieļaujot daļēju dalību nodokļu sistēmā, kā arī nerūpējoties nedz par papildu finanšu spilvenu vecumdienām, nedz savu veselības stāvokli. Amerikāņu psihologs Hals Heršfīlds (Hal Hershfield), pētot šo jomu, norāda, ka palīdzēt var sevis iztēlošanās vecumdienās. Ikvienam būtu vēlams veltīt mirkli laika, lai izveidotu savu pašportretu, piemēram, 65 gadu vecumā.  Identificēšanās pašam ar sevi vecumdienās var veicināt vēlmi par “šo personu” parūpēties jau šodien. Ir būtiski apzināties, ka tikai ar valsts garantēto pensiju pārtikušas vecumdienas nodrošināt būs grūti un ka katram ir papildus jārūpējas par atsevišķu kapitālu vecumdienām. Iespējams, labākā kombinācija ir sākt veidot regulārus uzkrājumus, paralēli rūpējoties par savu nekustamo īpašumu, lai tas būtu pietiekami pievilcīgs potenciālajiem pircējiem, kad tas būs kļuvis par lielu. Un, ja ir sajūta, ka ar šo būs par maz, tad papildus jāvērtē, kā palielināt savus ienākumus jau šodien. Varbūt izveidot kādu potenciālu hobijbiznesu, kas arī pensijas gados nes papildu ienākumus. Brīdis, kad jaunības un brieduma gados pieņemtie lēmumi, noteiks dzīves kvalitāti vecumdienās, pienāks ikvienam, un tikai no pašiem atkarīgs, vai šie lēmumi vai to neesamība nebūs rūgti jānožēlo.