Māja

Apdrošināts dzīvoklis – laime nelaimē

Oktobra beigās rīdzinieces Laimdotas Ozolas trešā stāva dzīvoklī pēkšņi izcēlās ugunsgrēks.

„Ja dzīvoklis nebūtu apdrošināts, tagad būtu kā filmā – bankrots. Tāpēc saku, ka tā bija laime nelaimē,” dzīvokļa saimniece prāto un nespēj vien beigt teikt labus vārdus par visiem, kas palīdzēja: ugunsdzēsējiem, mediķiem, kaimiņiem, apdrošināšanas speciālistiem un tuviniekiem.

Kā no zila gaisa

„Trakas lietas notikušas!” – nelūgto dienu atceras Laimdotas kundze. „Dzīvoju viena. Skatījos istabā televizoru, kad kā no zila gaisa pēkšņi sākās trokšņi – kā šāvieni, kā sprādzieni, cits pēc cita. Ieskrēju virtuvē, skatos – no kopējās komunikāciju šahtas nāk uguns. Vecums jau nav brālis, biju tā apjukusi, ka nedarīju neko, lai uguni dzēstu; skraidīju no koridora uz kāpņu telpu un ik pa brīdim iemetu acis, kas darās virtuvē. Pēc brīža liesmas jau pārmetās uz skapīšiem un gāja tālāk.”

Galu galā Laimdota attapa piezvanīt pie kaimiņienes durvīm, un tā izsauca glābējus. Tikmēr uguns jau ložņāja pa griestiem.

„Atjēdzos, ka vajadzēja aizgriezt centrālo gāzes krānu pie plīts, jo uguns tuvojās tai. Gribēju ieskriet virtuvē un to izdarīt, bet bija jau tik karsts un dūmi smacēja, ka vairs neko nevarēju.”

Kad cilvēks uztraucas, laiks velkas lēni, tāpēc Laimdotas kundze pat neatceras, cik drīz atbrauca ugunsdzēsēji. „Laikam jau kā parasti – cik vien ātri varēja,” viņa nospriež. Līdz ar ugunsdzēsējiem ieradusies arī ātrā palīdzība. „Kā par brīnumu, spiediens man bija tīri normāls, tikai 170. Dakteri izveda mani no kāpņu telpas, izmeklēja, iedeva zālītes, bija ļoti uzmanīgi. Man pat trūkst vārdu – visi cilvēki, kas bija iesaistīti šai nelaimē, bija ļoti iejūtīgi. Biju izskrējusi no dzīvokļa halātā un čībās, kaimiņiene iznesa manu mēteli, lai nesadeg. Cilvēki ir līdzjūtīgi, labi, nav taisnība, ka neiejūtīgi.”

Dievs sarga piesardzīgos

Laimdotas virtuvē izdega absolūti viss, arī abas istabas piekvēpa melnas.

„Viss, kas nesadega, ir melns un smirdīgs. Es no tām lietām neko nesaprotu, bet citi sprieda, ka vainīga varēja būt pilošā karstā ūdens caurule."

Tā mums jau kādu laiku bija saplaisājusi. Atbrauca santehniķi, uzlika savilci un teica, ka jāsarunā ar pārējiem stāviem un jānomaina visā garumā, bet tas vēl nebija izdarīts. Iespējams, karstais ūdens bija pilējis uz elektrības vadiem, un noticis īssavienojums, tāpēc varēja būt sprādzieni.

Augšējos dzīvokļus liesmu posts neskāra, toties apakšējo nolēja ar ūdeni. „Bet arī viņiem bija apdrošināšana, kas nosedza visus zaudējumus. Ja tā nebūtu, viņi varētu prasīt no manis, lai gan vainīga nejūtos nemaz

Man jāsaka paldies Dievam un apdrošināšanai, ka varēšu dzīvokli izremontēt pieklājīgā stāvoklī. Apdrošinātāji noreaģēja ātrāk, nekā gaidīju, – brīnišķīgi, atsaucīgi cilvēki. Bez tādiem es viena neko nevarētu izdarīt. Apsekoja un pēc pāris dienām ieskaitīja vairāk nekā 3000 eiro. Smējos, ka manā kontā tik liela nauda nekad nav bijusi. Mēģināsim remontēties tā, lai sanāk arī virtuves skapīšiem un plītij. Lai gan meita teica: „Kam pietrūks, es pielikšu – viņa jau man dikti gādīga, dikti stutē un vaktē.”

Polises vērtība

Mammas dzīvokli pirms deviņiem gadiem apdrošināja meita Andreta, kas tagad dzīvo Norvēģijā.

„Summa nav liela, tikai 5 eiro mēnesī, turklāt tas ir automātiskais maksājums, es to pat nejūtu,” saka Andreta. „Biju jau aizmirsusi, ka dzīvoklis ir apdrošināts, bet tagad bail domāt, kā mēs tiktu galā, ja nebūtu. Jauno līgumu slēgsim tā, lai apdrošināts ir ne tikai dzīvoklis, bet arī iedzīve, tad apdrošināšana segtu arī jaunu mēbeļu un pārējo lietu iegādi, kas ir pagalam.”

Laimdota priecājas, ka šāda līguma nosacījumos iekļauti gadījumi par nodarījumiem citai personai. „Piemēram, ja es applūdinātu apakšējos kaimiņus vai nodarītu jebkuru citu skādi otra mantai, apdrošinātāji atlīdzinātu. Skaidrs, ka apdrošināšana jānoslēdz pilna, jo tikai veiksmīga sakritība, ka arī apakšējiem kaimiņiem bija polise, paglāba mani no vēl lielākiem zaudējumiem,” tāds ir Laimdotas secinājums pēc pārciestās ugunsnelaimes.

Pēc šī negadījuma savu dzīvokli apdrošināja vēl pieci kundzes kaimiņi. „Šausminājās, ka uguns taču varēja pārsviesties arī pie viņiem vai sākties viņu dzīvokļos. Tikai tagad, kad kas tāds notika līdzās, cilvēki saprata, ka jebkas pilnīgi neaprēķināms var notikt ikvienam. Kamēr to neredz savām acīm, visi domā: ar mani jau tas nenotiks, man tā negadīsies.”

Nezaudēt optimismu

„Ja šo esmu pārdzīvojusi, tad dzīvošu līdz 100 gadiem. Jo tas bija briesmīgs šoks,” atceras Laimdotas kundze. Pagaidām viņa dzīvo pie mazmeitas Aigas, kas omīti uzpasē un visādi lutina.

„Sadzīvojam lieliski. Jūtos dikti mīļota, bet katram savs kaktiņš tuvāks, tāpēc ceru, ka uz Ziemassvētkiem tikšu atpakaļ mājās.”

Arī pēc pārdzīvotā omīte nav zaudējusi optimismu. „Mana vecāmamma, kas nomira 93 gadu vecumā, vienmēr smējās: „Šitie jau man šķiņķa gadi, ko Dieviņš piešķiņķojis.” Es uzskat u, ka arī man jau rit šķiņķotie gadi, bet mirt vēl netaisos! Kad mācījos 2. klasītē, dzīvoju internātā, un naktī nodega mūsu skola. Peldēt neprotu, tāpēc ūdenī nelienu, pār ielu arī eju ļoti uzmanīgi. Iznāk, ka ūdens, uguns un riteņi mani nepaņems, atliek priecāties par piešķiņķotajiem gadiem līdz sev noliktajam laikam. Vēl jau man ir visādi lieli plāni. Gribas paskatīties, kā mazbērniem nokārtojas dzīve. Daži no viņiem ir lieli sportotāji, gribas redzēt, kas iznāks. Beidzot būs jāsaņemas un jāaizlido ciemos pie meitas uz Norvēģiju,” Laimdota saka, un balsī skan pārliecība, ka tas tiešām notiks.

Vairāk par Swedbank mājokļa apdrošināšanu uzzini mūsu mājaslapā!