Karjera

Arī ar disleksiju var kļūt par rakstnieku!

Ir viegli mācīties, ja viss sanāk un rezultātu redzi uzreiz. Grūtāk – ja ceļš uz zināšanām ir stāvs un mērķis sasniedzams smagā darbā. Tā ir ikdiena skolēniem ar disleksiju jeb grūtībām izlasīt tekstu un rakstīt.

Taču pat tad, ja bērnam noteikta disleksija, kas ir viens no biežāk sastopamajiem specifiskiem mācīšanās traucējumiem, saņemot nepieciešamo atbalstu, viņam ir iespēja iegūt labu izglītību. Oktobrī, atzīmējot Disleksijas mēnesi, Latvijas Disleksijas biedrība (LDB) sadarbībā ar Swedbank pasniegusi Izcilības balvas skolēniem ar disleksiju, atzinīgi vērtējot šo jauniešu centienus iekļauties vispārējās izglītības procesā un nepadoties sabiedrības neizpratnes un lasīšanas grūtību priekšā.

Kāpēc spēja lasīt ir vissvarīgākā prasme?

Ar terminu “disleksija” tiek apzīmēti specifiski neirobioloģiskas izcelsmes mācīšanās traucējumi, ko raksturo grūtības precīzi un tekoši izlasīt vārdus vai uztvert lasīto tekstu. LDB dati liecina, ka tā skar 5–10% pasaules iedzīvotāju. Disleksijas simptomi var būt dažādi gan intensitātes, gan izpausmju ziņā.

Daži cilvēki ar disleksiju vispār nespēj iemācīties lasīt, citi lasa samērā raiti, taču vāji saprot izlasīto tekstu, vēl citi lasa lēni, ar lielām grūtībām un bieži kļūdoties, bet teksta nozīmi saprot ļoti labi.

Simptomu izpausmes laika gaitā var mainīties – tas, kas sagādājis lielas grūtības, uzsākot skolas gaitas, vēlāk var izrādīties maznozīmīgs, un otrādi.

Tai pat laikā lasītprasme ir zināšanu pamats: ja bērns, kuram ir lasīšanas grūtības, nesaņem atbalstu, tas apdraud tālāko mācīšanās procesu un bērna iespējas iegūt labu izglītību un darbu nākotnē, turklāt neļauj pilnvērtīgi parādīt savas zināšanas. Disleksija skar visus mācību priekšmetus, ne tikai latviešu valodu un literatūru, bet arī svešvalodas, vēsturi, pat mājturību, kur jālasa instrukcijas: burtiņi kustas, ņirb, un bērnam vajadzīga liela piepūle, lai tos “saliktu” pa vietām. Grūtības izlasīt tekstu vai uzrakstīt savu viedokli skolēnus neatbrīvo no Latvijas vispārējās izglītības prasībām, taču ierobežotās iespējas uztvert lasīto tekstu nereti pazemina bērna zināšanu vērtējumu.

Trūkst izpratnes un informācijas

Sabiedrībā ir izplatīts maldīgs priekšstats, ka specifiski mācīšanās traucējumi ir tikai skolēniem ar pazeminātām intelektuālām spējām un nepietiekamu valodas attīstību. Tomēr vairumam cilvēku ar disleksiju ir vidēji augsts vai augsts intelekts, un daudzās jomās skolēni ar disleksiju var gūt tādus pašus vai labākus panākumus nekā pārējie. Diemžēl disleksijas noteikšanai Latvijā nav izstrādāti kognitīvie kritēriji. Disleksiju var noteikt formāli – ar logopēda vai psihologa atzinumu – vai pedagoģiski, skolotājiem izvērtējot skolēna lasīšanas un rakstīšanas prasmes mācību procesā. Valsts izglītības satura centra (VISC) rīcībā esošā informācija liecina, ka laikā no 2008. līdz 2015. gadam tikai 108 jeb 0,05% skolēnu noteikta disleksija. Tomēr LDB uzskata, ka šis niecīgais skaitlis neatbilst ne disleksijas izplatībai citās valstīs, ne Latvijā, un pierāda, cik neprecīza ir disleksijas noteikšana un cik daudzi skolēni ar to tiek ignorēti.

Slinkums vai tomēr objektīvs šķērslis?

Lasīšana un rakstīšana nav dabiskas, bioloģiskas funkcijas. Cilvēku smadzenes ir veidotas tā, lai nošķirtu runu no trokšņa, un šīs smadzeņu spējas tiek izmantotas arī, lai iemācītos lasīt un rakstīt. Tad, kad šīs smadzeņu funkcijas neattīstās tā, kā vajadzētu, cilvēkam rodas problēmas iemācīties lasīt pietiekami labi. Tomēr cilvēki ar disleksiju sekmīgi izmanto citus informācijas gūšanas veidus – attēlus un skaņu. Tāpēc šādu skolēnu apmācībā būtiska nozīme ir individuāliem atbalsta pasākumiem, kā arī informācijas un komunikāciju tehnoloģijām.

Dažādo izpausmju dēļ katrs gadījums jāvērtē atsevišķi, uzskata speciālie pedagogi, kuri izstrādā rekomendācijas skolotājiem darbam ar skolēniem, kam ir specifiski mācīšanās traucējumi. Skolotāji, kuriem trūkst izpratnes par disleksiju, bērnus pārprot – domā, ka tas ir slinkums vai untums.

Nereti skolēni, it īpaši zēni, ieņem āksta pozu, lai citi par viņu trūkumiem nesmietos.

Tāpēc ļoti svarīgs ir skaidrojošais darbs ar klases audzinātājiem un klasesbiedriem. Bērni mēdz būt nežēlīgi, tāpēc labi, ja disleksiju vai citus mācīšanās traucējumus diagnosticē pēc iespējas ātrāk – tad bērni pie tā pierod un to vieglāk pieņem. Tomēr skolotājs viens pats ar šādu problēmu galā netiks, tam jābūt komandas darbam, un būtiski, lai iesaistītos arī vecāki.

Daudzās ģimenēs vecāki cītīgi mācās kopā ar saviem bērniem, kaut arī sākumā jūtas neērti, ka bērniem palīdz vairāk, nekā citiem šķistu pareizi. Vecāki atzīst – bērni paši lielākoties nesaprot savu grūtību cēloņus, tāpēc ar pamudinājumu “vairāk censties” vien nepietiks. Šīs ģimenes apzinās, ka vecāku atbalsts ir ļoti svarīgs – izlasīt priekšā tekstu, pārlasīt uzrakstīto, izlabot kļūdas.

Dators nav priekšrocība

Nereti skolotāji grib palīdzēt, tikai nezina, kā. Bieži vien tas ir grūti nepietiekamu resursu dēļ – lielas klases, skolotājam nav laika katram bērnam veltīt individuālu pieeju, trūkst atbilstošu tehnoloģiju. LDB Izcilības balva iedibināta, lai atbalstītu skolēnus, kuri, neraugoties uz disleksijas radītajiem šķēršļiem, ir sekmīgi, bieži vien mācās daudz cītīgāk par saviem vienaudžiem, kā arī aktīvi piedalās interešu izglītībā un sabiedriskajā dzīvē. Balvā – dators ar visu nepieciešamo speciālo programmatūru cilvēkam ar disleksiju.

Attieksme pret datoru izmantošanu mācību procesā gan nav viennozīmīga. Pirmajā mirklī daudziem varētu šķist, ka ar speciālu programmatūru aprīkots dators sniedz skolēnam priekšrocības pār klasesbiedriem, taču patiesībā tas vien izlīdzina nevienlīdzīgo situāciju. Ja skolēns ar disleksiju izlasa teksta uzdevumu, pastāv liela varbūtība, ka viņš tekstu nesapratīs. Pavisam cita lieta – ja viņam  ir iespēja šo uzdevumu noklausīties. Liels atspaids bērnu ar disleksiju apmācībā var būt audiogrāmatas un speciālas programmas – teksta korektori un programmas, kas pārvērš runu rakstītā tekstā un otrādi.

Arī ar disleksiju var kļūt par rakstnieku!

Disleksija nav zīmogs. Tā var apgrūtināt mācību procesu un prasīt vairāk laika, lai apgūtu atsevišķas prasmes, taču tas nav šķērslis ceļā uz lieliem sapņiem un mērķu īstenošanu. Disleksija piemīt vai ir piemitusi tādiem veiksmīgiem un slaveniem cilvēkiem kā aktieri Orlando Blūms, Toms Krūzs, Vūpija Goldberga, Kianu Rīvzs, Robins Viljamss un Keira Naitlija, mākslinieki Pablo Pikaso, Ogists Rodēns un Endijs Vorhols, bokseris Muhameds Alī, basketbolists Īrvins Magic Džonsons, uzņēmēji Henrijs Fords un Hewlett&Packard līdzdibinātājs Viljams Hjūlets, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, ASV prezidenti Džons F. Kenedijs un Vudro Vilsons; zinātnieki un izgudrotāji Aleksandrs Greiems Bells un Tomass Edisons, mūziķis Džons Lenons un, lai cik neticami šķistu – rakstnieki Agata Kristi un Frānsiss Skots Ficdžeralds.